Šodien es pievienoja stāsts par mana uz šo tīmekļa vietni, kas bija par nenoteiktību – Nenoteiktība starpkultūru. Es varētu būt rakstīts jebkādu skaitu stāstiem par šo tēmu, ievietojis viens ir tikai viens, kas nāk prātā kā nesenu piemēru. Es esmu pirmās paaudzes Kanādas – mani vecāki un senči ir Lielbritānijas – lai jūs varētu domāt brīži starpkultūru nenoteiktības nav notikt ar mani Kanādā.

Nepareizi – un es esmu guessing, ka noskaņojums samazinājumu tiesības visās kultūras dimensijām var atrast šajā valstī. Tas nav svarīgi, vai jūs esat nesen ieradušies Kanādā, vai jums ir aborigēnu, runā franču vai angļu valodu kā savu pirmo valodu, ir dzīvojuši šeit, piecus gadus vai visu savu dzīvi, Jūs esat bijis brīdis, kad jūs esat saskārušās kādu aspektu citas kultūras – vai jūsu pašu – un jūs atrast sev jautājums par to. Varbūt, kā es darīju, jums atrast sev jautājums, ko jums vajadzētu darīt.

No maza parauga mana mūža pieredze, Es zinu, šie brīži pārvērtīsies stāsti, kas var būt apgaismojuma, grūti, humourous, iedvesmojot. Tās var šķist mazs nozīmes – vai tiešām liels. Es nesaku, ka pieredze ir tas pats mums visiem – nenoteiktība uzskata atšķiras, ir vairāk biedējošu, kad viss un ap tevi visi jūtas svešs. Vēl, tur ir kaut kas dalīta tur, kaut kas kopīgs, un es domāju, ka tas ir svarīgi, lai sazinātos šos stāstus, jo saprot, ka mums visiem ir brīži, kad mēs saskaramies ar nenoteiktību, neatkarīgi no kultūras fonu, ir liels ekvalaizera. Apmaiņu, kas nāk no šiem momentiem, varētu būt motivācija, lai soli tiem kultūras krustojumos biežāk, un tagad mēs zinām, ka iespēja ir – mēs neesam vieni.

Ceru, ka es neesmu viens, galu galā, un jums ir stāsts šajā sakarā jūs vēlaties, lai dalītos – Es labprāt to dzirdēt, un es esmu guessing daudz citu cilvēku būtu pārāk. Klikšķiniet šeit izlasīt stāstu es ievietojis,

Es pagājis ko bufera uzlīmes manā apkārtnē otro dienu, kas lika man domāt par šo projektu – stāsti, ka es esmu dzirdes sarunās, un stāsti, kas ir nāk uz mājas lapā.

“Nedomāju, ka viss jūs domājat.” Gudrs. Par mani, tik vienkārši teikums eleganti atdala divus domāšanas procesus, ka mēs tik bieži ņem par vienu, kas pats. Tajā norādīts, ka vismazāko sekundes daļu starp brīdi, kad mēs redzam, vai atbildēt uz kaut kādā noteiktā veidā – un kad mūsu kultūras normas kick, lai apstiprinātu par mums, ka tas ir vienīgais veids, lai "skatīt’ vai atbildēt uz to.

Stāstu ap notikumiem klasēs pāris īpaši nāk prātā. Vienā, Man bija klausoties grupu augsta sasniedz studentiem, aug, jo tie ir individuālists orientēta kultūra, ventilācijas savu neapmierinātību ar to, kā skolotāju no vairāk kolektīvisma kultūrā tika uzdodot. Tādā veidā, ka tikai pusaudži var, studentiem tika aprakstot uzvedību, kas šķiet pilnīgi neizskaidrojamas tiem. Tik daudz tā, ka es apdomāju sarunu, Es atklāju sevi jautājums, ja vismaz daļu no konstatētā kvalitātes atšķirības radās no diviem dažādiem ievirzēm, lai mācību, clashing vienā klasē. Problēma ir tā, ka tad, ja skolotājs un skolēni nav veids, kā redzēt šo iespēju – Posms ir noteikts par daudz savstarpējas nesaprašanās un vilšanās.

Tātad atpakaļ pie bufera uzlīmes – Ko darīt, ja tur bija veids, kā iesaldēt šo brīdi laikā – pirms mūsu smadzenes mums saka, ka kaut kas nav pareizi vai nepareizi, lai mēs varētu tikai reģistrēties “atšķirīgs” vai “negaidīts” un izpētīt to kopā? Tas ir arī tas, ko es dzirdu kādu no stāstiem esat dalīta – būt tieši šajā brīdī, un pauzes pietiekami ilgi, lai uzdot sev realizācija vai otru – kas par to, ka?

Ja šis amats liek stāstu jums, Es ceru, ka jūs dalīties ar to!